Jānis Trops un Ilona Tropa atbalsta savējos “Jūrmala Masters 2016″ pludmales volejbola turnīrā
🇱🇻 Latvija | Jūrmala | Majori
🇱🇻 Latvija | Jūrmala | Majori
Pat drauga aiziešana viņsaulē pēc legālo narkotiku lietošanas, palicējus neattur no spaisa dūma uzvilkšanas. Kā pamanīt, ka bērns uzkāpis uz atkarību takas un vai iespējams atturēt no vēlmes pat pamēģināt?
Ziemas olimpiskās spēles ir noslēgušās. Mūsu sportisti tajās ir uzrādījuši tiešām vērā ņemamus rezultātus. Bet kur panākumi, tur arī uzreiz jautājums par sporta nākotni, par treniņu iespējām bērniem un jauniešiem, par sporta izglītību Latvijā.
Ja sporta stundas ir domātas bērna fiziskai attīstībai, tad kāpēc nereti tieši šīs stundas jaunieši labprāt nobasto? Kas ir svarīgākais sporta stundās – normatīvi, vai gūtais prieks?
Aizstāvība kūpinājumiem ir aizstāvība mūsu dzīves veidam. Kas notiks ar līdzšinējiem kūpinājumiem, un vai mums Latvijā vēl būs kūpinātas vistas un dažādi citi tamlīdzīgi produkti?
Brīvdienas pilsētā? Bieži tas notiek tā: ģimenes tusē pa lielveikalu, kaut arī ne visi ar šo aktivitāti ir apmierināti. Sieva ašā gaitā steidz visu apskatīt, tikmēr vīrs galvu nodūris un, kājas slinki cilādams, iet viņai līdzi dažus soļus nopakaļ. Bet varbūt viņus apmierina tieši šādi pavadīt laiku?
Pavisam citādas sajūtas pārņem, sastopot mazdārziņu īpašniekus. Kas viņus dzen braukt ar sabiedrisko transportu uz 20 km attālo dārziņu ciematu? Mājās sēdēt dīvānā un gausties par dzīvi taču ir vieglāk. Bet viņi izvēlas sarežģītāko un, šķiet, pareizāko nodarbi.
Cik patīkami svētdienas vakarā braukt ar viņiem kopā mājās no laukiem uz pilsētu! Jūtos kā dīkdienis ar lakotiem nagiem, elegantu rokas somu un firmas džinsos, bet esmu bezgala priecīga par iespēju baudīt īpašo atmosfēru.
Autobuss pilns ar pasažieriem. Gandrīz visi braucēji ir cilvēki ar baltiem matiem, gudrām sejām un lielu dzīves pieredzi. Brauc tantuki, onkulīši, pārīši. Dažām sieviņām spurojas akurāti ķemmētie gaišie mati, citai omulīga puķaina cepurīte vai raibs lakatiņš galvā, kas sargā no saules. Redzu arī feinu rozā adītu cepurīti ar lillā bumbuli un smaidīgas acis aiz brillēm. Onkas uzlikuši naģenes. Kādu rotā uzraksts “Edecco”, citu “Jack Daniel`s”. Komiski, bet mīļi.
Braucēji sagrupējušies – paziņas sēž netālu viens no otra, dalās pieredzē dārza darbos un, kāpjot ārā no autobusa, skanīgi atvadās: “Visu labu!”
Rokas! Visas kā viena – vēja appūstas un zemē sastrādātas, raupjas, bet domāju, daudz ko prot. Vaigi sārti, jau apbrūnēti ar pavasara saulīti izskatās dabīgi un veselīgi.
Autobuss smaržo pēc dārza. Katram braucējam klēpī pīts groziņš, ļoti reti maisiņš. Tur ir visi šī brīža dārza labumi, svaigums un veselība, zaļumi. Bet puķes! Tās brauc uz pilsētu veseliem klēpjiem. Izturīgās ir staltas, bet tās, kuras prasīgākas pēc mitruma, mazliet noliekušas galotnītes, bet smaržo. Tāds skaistums, ka smaids parādās pat skeptiķa sejā. Pilsētā ierodas puķes, pilsēta būs bagātāka un skaistāka.
Kad tuvojas galapunkts, visi spriež par aktuālo: kurš pilsētas autobuss tūlīt būs pieturā; kas notiks, ja to nokavēs; un ir novērotāji, kas kontrolē, vai autobuss jau netuvojas.
Zinu, ka nav viegli: braukt autobusā uz dārziņu, visu nepieciešamo vedot līdzi, strādāt dārzā garo dienu pat tad, ja tirpst pirksti un sāp mugura, savest ražu uz pilsētu neskaitāmās reizēs pītajā groziņā… Viņi ir noguruši, bet priecīgi un apmierināti. Un viņus vērojot, tāda kļūstu arī es. Šādas sajūtas noteikti nesniedz lielveikalu apmeklējums.